Mirušajiem
TOKĀTA
Brāļi līdzcilvēki, ļaujiet jel pastāstīt, kā tas notika. Kas mēs tev par brāļiem, jūs attrauksiet, mēs nemaz negribam to zināt. Jā nudien, tas ir drūms stāsts, bet arī pamācošs, viena kārtīga fabula, ticiet man. Tas var ieilgt, galu galā daudz kas ir noticis, bet ja tā gadās, gan jau jums nekas nedeg, varbūt jums pat ir tik daudz laika. Turklāt šis stāsts attiecas uz jums – jūs redzēsiet, es nemeloju. Nedomājiet, ka mēģinu jums to par visām varēm iesmērēt, kaut ko jums iestāstīt – galu galā, jūs viedokļi ir jūsu problēma. Ja pēc visiem šiem gadiem esmu izlēmis rakstīt, tad tāpēc, lai saliktu visu pa plauktiņiem, es daru to priekš sevis, ne jums. Mēs ilgi rāpojam pa šo zemi kā kāpuri un ceram kādudien izšķilties apburoša, caurspīdīga tauriņa veidolā, ko nesam sevī. Bet laiks rit, kūņošanās nesākas, mēs aizvien vēl esam kāpuri – bēdīgs secinājums, bet ko lai dara? Vienmēr, protams, atliek pašnāvība, bet, patiesību sakot, tā mani īpaši nevilina. Skaidrs, ka esmu par to ilgi domājis; ja man būtu jādodas nāvē, tad es rīkotos šādi: es pieliktu tieši pie sirds granātu un laimīgi uzsprāgtu. Apaļu granātiņu, iedomājieties, es atbrīvotu drošinātāju un maigi pavilktu gredzenu, es smaidītu, noklikšķot atsperei, tas būtu pēdējais troksnis, ko es dzirdētu līdz ar sirdspukstiem deniņos. Pēc tam laime vai vismaz miers, un miesas lēveriem rotātas biroja sienas. Apkopējām nāktos tīrīt, bet par to jau viņām naudu maksā, man ļoti žēl. Bet, kā jau teicu, pašnāvība mani diez ko nevilina. Starp citu, nezinu, kāpēc, varbūt kādas morāles filozofijas atliekas manī teic, ka galu galā dzīve nav nekāda spēlīte. Bet kas tā ir? Nav ne jausmas, vienkārši jādzīvo, nositot laiku, pirms tas nosit jūs. Katrā ziņā brīvajā laikā rakstīt nav tā sliktākā nodarbošanās, turklāt man nemaz nav tik daudz brīvā laika, esmu aizņemts vīrs; man ir t.s. ģimene, darbs, atbildība, tātad tas viss prasa laiku, un atmiņu cilāšanai daudz nesanāk. Jo vairāk tāpēc, ka atmiņu man ir čupu čupām. Esmu īsts atmiņu ģenerators, es varētu pavadīt turpat visu mūžu, krāmējoties ar tām, lai gan īstenībā es pelnu iztiku ar mežģīnēm. Nudien, tikpat labi es būtu varējis arī neko nerakstīt, galu galā, tas nav nekāds pienākums. Pēc kara es dzīvoju neuzkrītoši; paldies Dievam, atšķirībā no dažiem bijušajiem kolēģiem man nenācās rakstīt memuārus un taisnoties, jo man nav par ko taisnoties, arī peļņas nolūkos ne, jo es tāpat tīri pieklājīgi nopelnu. Reiz darījumu braucienā uz Vāciju es runāju ar lielas apakšveļas rūpnīcas direktoru, kam es gribēju pārdot mežģīnes; mani bija ieteikuši veci draugi; tāpēc bez liekiem jautājumiem mēs zinājām, kā vienam pret otru izturēties. Pēc sarunas, kas turklāt noritēja visnotaļ pozitīvā gaisotnē, viņš piecēlās un, izvilcis no grāmatplaukta kādu sējumu, pasniedza to man. Tie bija Polijas ģenerālgubernatora Hansa Franka pēcnāves memuāri „Uz ešafota“. „Saņēmu vēstuli no viņa atraitnes,“ rūpnieks skaidroja. „Viņa par savu naudu lika izrediģēt manuskriptu, ko viņš uzrakstīja pēc tiesas procesa, un pārdod šo grāmatu, lai varētu uzturēt bērnus. Iedomājieties, cik zemu nolaidusies! Ģenerālgubernatora atraitne! Pasūtīju divdesmit eksemplārus dāvināšanai. Ieteicu iegādāties pa eksemplāram arī visiem nodaļu vadītājiem. Viņa uzrakstīja man aizkustinošu pateicības vēstuli. Vai bijāt pazīstams ar Franku?“ Teicu, ka nebiju vis, bet ar interesi izlasīšu grāmatu. Īstenībā biju gan, mūsu ceļi īslaicīgi krustojās, varbūt vēlāk pastāstīšu, ja man pietiks drosmes vai pacietības. Tobrīd nebija nekādas jēgas to pieminēt. Grāmata turklāt bija izcili slikta, haotiska, gaudena, dīvainas reliģiskas liekulības pārpilna. Arī manas piezīmes varbūt sanāks haotiskas un sliktas, tomēr es pielikšu visas pūles, lai rakstītu skaidri; varu likt roku uz sirds, ka tajās no nožēlas nebūs ne vēsts. Es neko nenožēloju – es darīju savu darbu, un viss; arī ģimenes lietas es varbūt izstāstīšu, tās attiecas tikai uz mani; runājot par pārējo, uz beigām, protams, es pārkāpju dažas robežas, bet tobrīd es vairs nebiju es pats, es biju iedragāts un visa pasaule bija sašķobījusies, neba es viens biju zaudējis saprašanu, tur nu jums jāpiekrīt. Turklāt es nerakstu, lai uzturētu savu atraitni un bērnus – esmu pilnīgi spējīgs viņus apgādāt. Nē, ja esmu izlēmis rakstīt, tad katrā ziņā ar nodomu pavadīt laiku, kā arī, iespējams, šo to noskaidrot gan priekš jums, gan pašam sev. Bez tam domāju, ka tas nāks man par labu. Jāatzīst, ka man ir diezgan nomākts garastāvoklis. Pie vainas ir vēdera aizcietējums, bez šaubām. Satraucoša, sāpīga liksta, kas mani piemeklējusi nesen; senāk man bija gluži pretēja rakstura veselības problēmas. Ilgu laiku man nācās apmeklēt tualeti reizes trīs, četras dienā. Tagad esmu nolaidies līdz klizmai, tā ir maksimāli nepatīkama procedūra, tomēr palīdz. Piedodiet, ka dalos ar jums šādos nepatīkamos sīkumos – man taču ir tiesības mazliet pavaimanāt, vai ne? Turklāt ja jūs nespējat sagremot kaut ko tādu, tad varat tālāk nemaz nelasīt. Es neesmu Hanss Franks, man nepatīk ārišķības. Gribu būt precīzs, cik vien to spēju. Par spīti saviem trūkumiem, kuru nav mazums, neesmu zaudējis pārliecību, ka cilvēkam reāli vajag tikai elpot, ēst, dzert un čurāt un kakāt. Viss pārējais nav obligāti.
***
The second excerpt is called Sylvia’s Ghost, and it's a bilingual poem by Pierre Troullier (not sure which is the original and which is the translation.. there's room for a whole new post for you.. ;)
The Ghost is here to stay
No matter how you’re sane
It can’t be chased away
And will bring you more pain
The Ghost is here to stay
The Ghost is here to hurt
I hope you’ve cried before
Tears often turn to dirt
You’ll suffer to the core
The Ghost is here to hurt
The Ghost is here to kill
If you hope for the best
You will run down the hill
No matter how you’re blessed
The Ghost is here to kill
Beware this Ghost descending like a dove
Whose lethal dart’s pointed at you it’s Love
& in French:
Son Spectre restera
Ta raison ne peut rien
Ni ne le chassera
Et comme ton chagrin
Son Spectre restera
Son Spectre vient en armes
De tes pleurs retiens l’onde
Poussière que les larmes
Ta plaie sera profonde
Son Spectre vient en armes
Son Spectre tire à vue
Qu’espères-tu de mieux
Que dévaler la rue
Même béni des cieux
Son Spectre tire à vue
Ce Spectre qui descend prends-y garde en plein jour
Et dont le dard mortel te vise est ton Amour
The third and final excerpt is Lee's translation of Tim Hardin's poem, If I were a Carpenter (first is the original, English, version; second, the Hebrew translation):
"If I Were A Carpenter"
If I were a carpenter
And you were a lady,
Would you marry me anyway?
Would you have my baby?
If a tinker were my trade
would you still find me,
Carrying the pots I made,
Following behind me.
Save my love through loneliness,
Save my love for sorrow,
I'm given you my onliness,
Come give your tomorrow.
If I worked my hands in wood,
Would you still love me?
Answer me babe, "Yes I would,
I'll put you above me."
If I were a miller
at a mill wheel grinding,
would you miss your color box,
and your soft shoe shining?
If I were a carpenter
and you were a lady,
Would you marry me anyway?
Would you have my baby?
Would you marry anyway?
Would you have my baby?
& in Hebrew:
לוּ נגר הייתי
לוּ נגר הייתי, ואת
גבירה נכבדת
האם גם אז היית שלי
ואותי אוהבת
לו כדים כיירתי, האם
עוד היית הולכת
אחריי ולצדי
ואת בני יולדת
את אהבתי שמרי
לבדידות וצער
נתתי לך את לבדי
תני לי את מחר
לו טוחן הייתי, אותי
היית מלטפת?
"כן אהוב," אמרי נא לי,
בחיבוק עוטפת.
לוּ בסיד ומלט ידיי
כל היום טבלתי
העוד היית בזרועותיי
בלילה, עת חלמתי
את אהבתי שמרי
לבדידות וצער
נתתי לך את לבדי
תני לי את מחר